Pamēģināsim būt loģiski. Galu galā, daudzi loģikas uzdevumi un mīklas balstās uz elementāru principu: ja nevar atrisināt struktūras problēmas tās iekšpusē, tad vienkārši vajag iziet ārpus dotās struktūras robežām (rāmjiem). Nu, kaut vai svaienot trīs punktus ar divām līnijām...

Vai mēs šobrīd varam apjēgt latviešu mūsdienu teātra struktūru (situāciju, stāvokli)? Vai jaunā paaudze ir atradusi savas paradigmas? Vai ir jauni līderi(-is)? Vai paaudžu konfliktam ir ētiska vai estētiska daba? Vai, varbūt, merkantīla?...Ā-a! Gribat konkrētāk? Kas tad īsti bija ar “Nepanesamo arteli”*? Ko upurēja Džilindžers? JRT? - nejaušība, izņēmums, nolemtība? Trejmeitiņas vai Dostojevskis? Naudas dalīšana vai panākumu saskaitīšana? Vai sūtījuma “Kultūras politika” adresāts dzīvo uz aploksnes norādītajā ielā? Un, galu galā pēdējā laikā presē gremotā Lielā, Gudrā, Visuzinošā un Visuvarenā Dramaturga piesaukšana,- vai tā nav garu izsaukšanas procedūra? Lai kāds atnāk unpasaka kā Rainis vai Blaumanis- kā mēs te dzīvojam, kā ciešam… Bet mēs paši, ko un kāpēc gribētu pateikt?.
Albāņu teātrim ir vienkāršs un graujošs attaisnojums. To lugu un izrādi spēlē un skatās cilvēki, uz kuriem šāva. Tur katrs vārds un žests ir zīme, no kuras albāņi sastingst, smejas, ļaunojas, raud.
Bet čehu leļļu teātra izrāde “Piškanderdula” - ir vienkārši labs, sens, īsts teātris. Vai jūs tādu daudz esat redzējuši? “Archa” teātra menedžeri mums nepārtraukti ziņoja :”Ņemiet vērā, abi leļļu teātra aktieri ir ļoti, ļoti veci”. Čehi māk saglabāt un cienīt vecas lietas un radošus cilvēkus. Un mēs? Angļi brauks pie mums ar savām šausmām. Tās viņiem, viņu mierā un pārticībā nozīmē kaut ko īstu un vērā ņemamu. Mums, pēc gadsimta vēsturiskām “šausmenēm” tas neliekas baigi, tāpēc mūsu avīzes un TV brīžiem spēlējas ar traģiskām ziņām. Angļi - to dara teātrī.

Sešas somietes parādīs kaut ko tādu, par ko Latvijā pateiks: “Ā, tas nav teātris!” Bet kā lai nosauc stundu garu piedzīvojumu, kura laikā jūties kā mazs bērns vecā, naksnīgā lauku mājā, kurā sešas večas čab un krāmējas, vakarē un strīdas, muzicē, ālējas, saiet sviestā, bet putra pa to laiku piedeg... Prīta Pedajasa režijā nospēlētu monolītu smieklīgi-bēdīgu ģimenes stāstu “Čūskas ceļš”, tik fundamentālu kā “Zaļā zeme”, bet cits igauņu režisors Lembits Petersons paņem un vienkārši restaurē Morisa Meterlinka ideālo teātri.Turklāt ar aktieriem, kuri nemaz nepretendē būt par profesionāliem aktieriem. Tāds igauņu “Artelis”, tikai ļoti panesams. Un restaurācija kā jaunums.

Lietuviešu abi režisori ir jauni un lieli. Lietuvas teātrī nemaz nevar būt mazs un pieticīgs. Tur cilvēki tērejas un tiek mīlēti. Neviens tur nerēķina: tam par daudz avansēts! Gintara Varnas izspēlē brīnišķīgo Kauņas Dramatiskā teātra aktrisi Jūrati Onaitīti kā Hedu Gableri un tagad grūti iedomāties Hedu citādāku. Un spēles telpu citādāku. Bet Koršunovs paņem “skandalozu un ejošu” lugu “Shoping & Fucking” un izturas pret to kā pret absolūtu un visnopietnāko klasiku. “Jo tur Tas ir...”, viņš nepabeidz teikumu. Un angļu jaunās paaudzes problēmas kļūst kā mūsējās. Un vēl? Krievi atgādinās par aktieru darba fundamentālo nozīmīgumu teātrī. katrs atbrauks ar savu pārliecību kā ar nodokli neapliekamu īpašumu un vai tad ir vērts par to jautāt: Kam tas viss un kas mums no tā? - jautājumu, ar ko mēs it bieži slēpjam savu mazo apjukumu lielās pasaules un mākslas priekšā.