Pirms pieciem gadiem, kad tika izlemts, ka Stokholmai būs tas gods kļūt par 1998. gada Eiropas Kultūras galvaspilsētu, es iedomājos, ka Zviedrija daudzu gadu garumā ir bijusi kā saite starp jaunattīstības zemēm, Austrumeiropu un Rietumeiropu. Tā atbalstījusi cīņas par neatkarību Āfrikā un Latīņamerikā, devusi patvērumu bēgļiem un starptautisku konfliktu gadījumos palīdzējusi veidot dialogu. Šīs vēstures gaitā Zviedrija darbojusies kā “logs uz pasauli”. Vēsture mums izvirzījusi zināmas prasības - gan kā zviedriem, gan kā eiropiešiem. Mēs Intercult pievērsāmies pētniecībai, un tas noveda pie Landscape X un mūsu sadarbības ar Jaunā Teātra Institūtu Latvijā.

Eiropieši sastopami visā pasaulē. Tie, kuriem prāts visatvērtākais, ne tik vien pārceļas uz citu zemi, bet arī valkā piemērotas drānas un ēd vietējos ēdienus. Viņi ļaujas šai pieredzei un pārtop. Eiropeiskā kultūra savās labākajās izpausmēs ir saistīta ar spēju saaust kopā dažādu kultūru cilvēciskos rakstus. Eiropas muzejos, mākslā, tūrismā rodam plašas emigrācijas, imigrācijas un kultūru importēšanas vēstures iespaidu lupatu segu. Alhambra Spānijā, visa Dienviditālija un Sicīlija, izplūdušās robežas starp Āziju un Eiropas austrumdaļu. Kultūru pārklāšanās. Satikšanās vietas.

Pasaule ir ļoti liela. Katram indivīdam ir savs stāsts, tāpat kā katrai tautai ir sava vēsture un savs vēstījums. Problēmas rodas tad, kad šī vēstījuma organiskā pārtapšana tiek ierobežota vai kontrolēta. To rada izolācija vai arī citi etno-centriski mehānismi.

Lielas pārmaiņas, jēgpilnas pārmaiņas notikušas enerģijas laukā starp dažādībām. Tieši tādēļ daudzi mūsdienu mākslinieki iedvesmu meklē apmaiņā starp kultūrām, saskata tajā tādas pasaules metaforu, kurā skaidri saskatāmais jaunais ceļš ir dažādība. Tas nebūt nav tas pats, kas “globalizācija”, kura bieži vien nozīmē atšķirību nonivelēšanu.

Kad darbam gatavojas multietnisks teātra ansamblis, tad pastāv - kā novērots - aptuveni trīs izvēles iespējas:

• Individuāli apliecināt savas etniskās identitātes, radot pēc etniskās virzības definētu personību trupu;
• Ignorēt savas individuālās saknes un radīt homogēnu valodu un attieksmi, kas izaug no iedomātas vispārības;
• Pāriet citam cita pusē, dalīties kultūras atmiņās un izpausmēs, līdz šo notikušo tikšanos rezultātā veidojas jauna kopīga noskaņa.

Daudzas trupas un individuāli mākslinieki Eiropā pašlaik izvēlas šo trešo alternatīvu. Tie vēro, aizņemas, pārveido un nosprauž no jauna cits cita teritoriju. Tādi teātri kā Theater an der Ruhr (Manhaima, Vācija), Teatro delle Albe (Ravenna, Itālija), Needs Company (Brisele, Beļģija), Theatre du Soleil (Parīze, Francija) un Odin Teatret (Holsterbro, Dānija) to dara savā ikdienas apmācības un producēšanas darbā. Tādi rakstnieki kā Salmans Rušdijs, Hanifs Kureši un Gorans Stefanovskis pār-domā un pār-raksta valodu, ietverot tajā mūsdienīgās mūzikas un masu mediju nestos impulsus, turklāt viņu kājas nekad nav sapinušās tikai vienās saknēs.

Mūsdienu pasaulē vadošais spēks ir migrācija - vai nu brīvprātīga vai kara, dabas katastrofu un ekonomiska posta izraisīta. Miljoniem cilvēku atrodas kustībā. Un viss liecina par to, ka šī plūsma nākotnē nemazināsies.

Kā Māksla var uz to atbildēt? Kā teātri un operas var turpināt uzvest “nacionālas” drāmas, kas izaugušas no kopīgas etniskas pieredzes radikāli atšķirīgā vēstures posmā? Mēs esam piedzīvojuši Balkānu traģēdiju un brūces, kas paaudzēm ilgi nesadzīs. Mēs esam piedzīvojuši, ka “nacionālais vēstījums” pāraug par briesmoni, padzenot un pat nogalinot tos, kas nav “tādi kā mēs”. Mēs joprojām vērojam šo atriebības ciklu.

Un mūsu mākslinieki - kas aizvien bijuši pravieši un kritiski vērotāji - uzgavilē hibridizācijai, bastardizācijai un saplūšanai. Viņi uzdrīkstas meklēt daudzveidīgo identitāšu un daudzvalodīgajā haosā.

Sabiedrība, kas bez mita apšauba savu “tīrību” - etnisko un morālo, ir potenciāli veselīga sabiedrība. Ja Jaunā Eiropa nozīmē stāvēt līdzās, plecu pie pleca, tad mākslinieki mūs vadīs uz iespējamo radošo daudzveidību.