Kas ir teksts? Vārdu sakārtojums noteiktā secībā? Valodas fakts, kam garantēta privilēģija (pienākums) būt tieši tādam, kāds tas ir, un ne citādam? Vieta, kur rakstītu vai iespiestu zīmju pajumtē satiekas dažādas nozīmes?

Mūsdienu teātrī teksta aspektā visbiežāk pārcilāti šķiet divi jautājumi: par teksta vietu izrādes hierarhijā un par uzticību tekstam. Uz pirmo jautājumu 20. gadsimta teātra pieredze devusi skaidru atbildi - teksts nekādā ziņā nav dominējošā zīmju sistēma, bet gan viens no vairākiem, savstarpēji līdzvērtīgiem izrādes komponentiem.

Plaisas logocentriskajā pozīcijā iešķeļas jau 19. gadsimta beigās. Neuzticēšanās vārdam kā patiesības transportlīdzeklim un interese par bezapziņas sfēru, kur varētu būt patiesības īstenais mājoklis, noved pie tā, ka teātris cenšas tekstu atbīdīt tālākā plānā un pat izslēgt sevi no vārda sfēras. 20. gadsimta modernā teātra tēvs Antonēns Arto (Antonin Artaud) ne tikai noraida teātri, kas būvēts uz teksta un psiholoģijas pamatiem, bet arī tiecas radīt jaunu, fizisku, zīmēs, nevis vārdos balstītu teātra valodu.
Latviešu teātrim tradicionāli bijusi raksturīga lingvistisko zīmju sistēmas dominante. Izcilākais no latviešu dzejniekiem un dramaturgiem - Rainis - divdesmitajos gados, būdams Nacionālā teātra direktors, uzsvēra lugas prioritāti pār izrādi un kategoriski iebilda tiem, kas “rīku (aktieri) grib par mērķi celt”. Kā to darīja latviešu režijas spožākā personība - Eduards Smiļģis savā metaforiskajā, simbolisma un ekspresionisma estētikas iedvesmotajā teātrī.

Teātris, kura galvenais spēks ir runātais vārds, latviešu skatuves mākslā turpina pastāvēt arī otrā gadu tūkstoša beigās. Tiesa, visdažādāko alternatīvu ielenkumā: teksta prioritāte tiek apšaubīta gan, pārvietojot tekstu uz izrāžu zīmju sistēmu perifēriju, gan, ignorējot to vispār, lai par izrādes galveno būvmateriālu izmantotu eksperimentus ar dzīviem un nedzīviem objektiem, vizuāliem un skaniskiem tēliem, modernām tehnoloģijām.

Otrs jautājums - par uzticību tekstam - visbiežāk uzpeld tad, kad tiek iestudēta klasika. Tas nav Šekspīrs…Tas nav Ibsens… Domstarpības ir un būs nenovēršamas gan tā iemesla dēļ, ka nekad nav skaidrs, kam tad īsti vajadzētu glabāt uzticību - autora idejām, estētiskajiem principiem vai spēles tradīcijai, gan arī tāpēc, ka nav iespējams divreiz iestudēt vienu un to pašu tekstu. Laika gaitā nemainīgs paliek tikai teksta burts, garu nemitīgi pārveido un konkretizē sociālā īstenība, zinātnes, tehnikas un, protams, teātra attīstība. Taisnība britu semiotiķim Kīram Elamam (Keir Elam), kurš apgalvo, ka luga jāuzlūko nevis kā lingvistisks teksts, kas jāpārtulko skatuviskā valodā, bet gan kā skatuviskās iespējamības lingvistiskā transkripcija. Citiem vārdiem - dramatiskais teksts ir mūžam nepabeigta un nepabeidzama celtne, mājiens, kas, iesaistoties dialogā ar realitāti, spēj radīt neierobežotu skaitu jaunu modeļu. Vai tas nav iedvesmojoši teātrim ?