Moriss Meterlinks "Peleass un Melizande",
Harolds Pinters "Sargs",
Teki Derviši "Veļu pārnākšana",
Rainis "Pūt, vējiņi!",
Olga Muhina "Taņa, Taņa"

Moriss Meterlinks "Peleass un Melizande", THEATRUM Tallina, Igaunija
Izrāde pārbauda mūsu priekšstatus par tradicionālo psiholoģisko teātri,
mīlas un nāves mistērija
Izrāde 2 daļās, ilgums 2 stundas 20 minūtes
Režisors: Lembits Petersons,
Māksliniece Lilja Blumenfelde
Lomās: Anneli Tuulik, Marius Peterson, Leino Rei, Mart Aas, Lembit Peterson, Ülle Kaljuste, Andri Luup.

Autors Moriss Polidors Marija Bernards Meterlinks (1862- 1949) agri ienāca ienāca literatūrā. !889 viņš publicēja pirmo poēmu un lugu krājumu, "Princese Malīna", kurā galvenās bija mīlestības, nāves un svētuma tēmas, kas stilizētas poētiskā un simboliskā valodā. Ar lugas "Peless un Melizande" pirmizrādi 1893. gadā tiek atklāts simbolisma teātris "Theatr de l'Ouevre", un pati luga iegūst simbolisma stila parauga nozīmi. M. Meterlinka lugas "Svešie","Aklie", "Zilais putns" ir ietekmējušas 20.gs. izcilākās teātra personas Staņislavski, Meijerholdu, A.Arto, G.Kreigu.1911 g. dramaturgs, dzejnieks, esejists saņem Nobeļa prēmiju.

Lembits Petersons ir teātra studijas THEATRUM mākslinieciskais vadītājs, ko 1994. gada 8. decembrī nodibināja Igaunijas Humanitārais institūta studenti un profesori. "Mazajā THEATRUM teātrī, šķiet, valda pretestības gars. Pret Igaunijā vadošo līniju un kultūras virzieniem - it sevišķi - pārdošanas prasībām." (kritiķis Mikels Muti) Studijas THEATRUM nozīmīgākie iestudējumi: "Mīlestības spogulis" (1995) pēc A. Čehova stāstiem, "Ādama luga" (1995 ) 12.gs.pusliturģiskām drāma, kas tika spēlēta Sv. Katrīnas baznīcas drupās, A. Puškina "Mazās traģēdijas"(1997), "Mazās komēdijas" (1998) - IHI studentu režijas un aktierdarbi, Ž. Anuija "Antigone" (1998), M. Meterlinka "Peleass un Melizande" (1999). Lembits Petersons ir saņēmis ikgadējo Igaunijas kultūras prēmiju par izrādēm - "Mazās traģēdijas", "Antigone", "Ieradumu spēks", "Peleass un Melizande". Studija THEATRUM ir viens no festivāla TRIALOGOS organizatoriem, kura ietvaros notiek dažādi pasākumi- lekcijas, koncerti, izrādes, poētiskas tikšanās. A. Vasiļjeva Dramatiskās mākslas skolas izrāde "Jeremijas raudu dziesmas" tika spēlēta Sv. Katrīnas baznīcas drupās. Studija THEATRUM atrodas Latīņu kvartālā, kas vispusīgi tiek attīstīts ar fonda Hereditas palīdzību. Šeit tiek atdzīvinātas vēstures tradīcijas, te darbojas, piemēram, Tallinas amatnieku darbnīciņas.

Izrāde. Drosmīgs restaurācijas darbs, kas konsekventi un harmoniski realizē dramaturga teorijas un teksta savienojumu izrādē. TEATRUM principa apliecinājums, kas pētniecisko darbu attīsta līdz mākslinieciskai kvalitātei - izrādei. Pēc Lembita Petersona īpašas programmas audzēkņi apgūst lieratūras kursu un paši iestudē izrādes. "Peleass un Melizande" radoši iedzīvina M.Meterlinka ideju par aktiera personības nozīmes samazināšanos poētiskajā teātrī. Aktieru spēle realizē līdz šim tikai aprakstīto, šķietami neiespējamo cilvēka vēlēšanos būt starpniekam poēzijas pasaulei. "Pārsteidzoši, cik plaša domas kustība ir iespējama gandrīz nekustīgā sejā, cik mierīgi plūst vārdi, cik saprotama ir acu skatienu vienlaicīga saskaņotība. Ārējā statika un ierobežoto kustību shēma, elegantā žestu partitūra, tīra no liekām butaforijām (zobens, gredzens un ikkatra detaļa palīdz radīt kopiespaidu) ļauj atpazīt izrādes garīgo būtību." ( kritiķe Liliana Velerande) 19 īsas, precīzi sarindotas epizodes rada dzīves pulsācijas ritmu.

XX gs.angļu klasiķis ar lugu "Sargs" 1960.gadā pārliecinoši pieteica savu māksliniecisko rokrakstu. Noliedzot tradicionālā teātra "sentimentu un daudznozīmību", Pintera lugu varoņi ir tīši neskaidri, gandrīz anonīmi, kāda ārēja, nezināma spēka apdraudēti. Dramaturgs aicina skatītāju simboliski saprast stāstu par veco klaidoni un diviem brāļiem. Lugas centrā ir cilvēks, kas nezina, kas ir patiesība un kas negrib dzīvot pēc pieklājības principa " vai jūs varētu…" Viņš pazaudē dokumentus, īsto vārdu, un iespēju dzīvot savā miteklī.Vecais vīrs Deivis ir "sarežģīts gadījums"!

Jurijs Butusovs (1961) Beidzis Pēterburgas teātra māksla akadēmiju (1996), uzskata sevi par G. Tovstonogova režijas tradīciju turpinātāju. Pēterburgas "Na Ļiteinom" teātrī iestudējis Rietumu intelektuālo dramaturģiju: S. Beketa "Gaidot Godo", G. Bihnera "Voiceku", A. Kamī "Kaligulu", u.c. "Lai gan ir priekšstats, ka šo lugu filozofiskie teksti aktieriem ir neorganiski, man tās vienmēr likušās cilvēciski dzīvas un aizraujošas". (J.Butusovs) Staņislavska prēmija (1999); Krievijas teātru festivāla "Zelta maska" (1998), Pēterburgas teātru festivāla "Zelta sofits"( 1997) " Gaidot Godo" - labākā izrāde festivālā "Zelta maska" (1999).

Izrāde "Sargs" ir līdzība traģiskā farsa žanrā. Režisors it kā "demodernizējis" lugu, jo neiedziļinās teksta jēdzieniskajā daudzveidībā, bet gan meklējis iespēju aktieru dramatiskai spēlei. Aktieri ar psiholoģisku un augsti profesionālu darbību sasaista teksta dialoga driskas. Varoņu rituālās sarunas veido it kā realitātes plāno kārtiņu, kas liek aizdomāties par Lielo Esamības Būtību.Uz skatuves izveidots budistu templis kurā aktieru dzīve padara lugas sižetu un attiecības miesiski konkrētas un atpazīstamas. "Pintera luga izrādās negaidīti mūsdienīga. Pilnīgas vientulības tēma tiek risināta kā mūsu ikdienas dzīves reāls stāsts." (Vladimirs Poluško) Vai 60. gadu absurda idejas ir kļuvušas par šodienas realitāti?

Luga ir Ismaila Kadarē stāsta "Sapņu pils" dramatizējums.Ismails Kadarē - albāņu literatūras dzīvais klasiķis, kura darbi tulkoti 40 valodās, vairākas reizes nominēts Nobela prēmijai. Dramaturgs Teki Derviši uzskata, ka Kosovas albāņu rakstnieks nevar palikt ārpus politikas. Teki Derviši autoritāte, ko atzīst arī politiķi, balstās uz personības viengabalainību un bezkompromisu godīgumu. "Mēs neesam izņēmums, mēs esam likumsakarība", viņš saka par albāņu likteni, un ir pārliecināts, ka islamizācija ir visu albāņu nelaimju cēlonis.

Režisors Vladimirs Milčins (1947) - Skopjes Svētā Kirila un Mefodija universitātes drāmas fakultātes profesors, teātra režisors. Beidzis Belgradas teātra, kino, radio, TV mākslu akadēmiju. 1970 g. nodibinājis alternatīvu grupu "Sv. Kailā Nikitas teātri", uzsāk rituālā teātra meklējumus, izrādes tiek spēlētas kalnu klosterī. Iestudējis ap 60 izrādēm dažādos Dienvidslāvijas teātros, maķedoniešu, albāņu, turku, ungāru un serbu - horvātu valodās. Daudzas no tām 70-to un 80-to gadu komunistiskais režīms represēja. Serbu ekstrēmistu, mācītāju, nacionālistu kustības biedri pārtrauca serbu rakstnieka Sinisa Kovačeviča lugas "Svētais Sava"izrādi Belgradas Dienvidslāvu drāmas teātrī. Sadarbībā ar Albānijas Tautību teātri Tirānā tapusi izrāde -Bihnera "Dantona nāve" (1996). 1998. gadā par izrādi "Veļu pārnākšana" V. Milčins atzīts par labāko Albānijas režisoru. Šogad režisors strādājis ar Turku drāmas ansambli, iestudējot Tautību teātrī T.Oflazoglu lugu "Neprātīgais Ibrahims" ( tā jau atzīta par labāko Maķedonijas teātru festivālā) un sadarbībā ar Ohridas Vasaras festivālu A.Žarī lugu "Karalis Ubu". Režisora iestudējumi veikuši viesturnejas Itālijā, Čehoslovākijā, Bulgārijā, Francijā un Krievijā.

Izrāde: dramatiskā konflikta būtība ir cilvēks, pretstatā novecojušai sistēmai, kas paniski mēģina sevi aizstāvēt visiem līdzekļiem. Izrādes gaitā galvenais varonis Marks Alezi tiek identificēts dažādos vārdos : Abdullah, Gjorg Kupruluoglu ( turku - albāņu vārda mākslīgs salikums), līdz beidzot atgriežas pie sava īstā vārda un sevis paša. Izrādes tēma - cilvēciskā un nacionālā IDENTITĀTE, tiek mākslinieciski iemiesota ar lielisku aktieru spēli un vizuāli skanisku atmosfēru. "Veļu pārnākšanā" ir iekodēts vēstījums par sakņu spēku, ko vislabāk atpazīst mazas, sociāli apdraudētas tautas.
* Sagatavots pēc "Rīgas Laiks"materiāliem

Rainis "Pūt, vējiņi!" Dailes teātris, Rīga, Latvija
"Nekādu poētisku mākoņu. Impulss, griba, darbība. Nekādas rāmas malšanas vai klusas, rimtas dainošanas." Guna Zeltiņa
Izrādes ilgums 3h
Režisors Oļģerts Kroders.
Lomās : Juris Žagars, Gundega Ozolīte, Indra Briķe, Vita Vārpiņa, Lilita Ozoliņa vai Velta Straume, Harijs Spanovskis, Dina Kuple, Akvelīna Līvmane, Artūrs Skrastiņš, Ligita Skujiņa, Juris Straume, Pēteris Šiliņš.

Autors: Rainis (1865-1929) ir viens no lielākajiem XX gs. sākuma Eiropas dramaturgiem filozofiskās domas piesātinājuma un unikālā stila ziņā. Raiņa daudzslāņainā dramaturģija ietver indoeiropiešu mitoloģijas, Senās Ēģiptes kultūras, Bībeles, modernās filozofijas, latviešu folkloras u.c. slāņus, kas darbību paplašina uz visas cilvēces mērogiem. Rainis risina arhetipiskus konfliktus, un tajā pašā laikā tā ir dziļi nacionāla dramaturģija. Viena no pamattēmām ir nākotnes cilvēks, kurā harmoniski sadzīvo vitālais un garīgais aspekts. Ceļš uz šādu cilvēku - caur mīlestību, pašuzupurēšanos un ciešanām - veido daudzu lugu mugurkaulu. Lugas "Pūt, vējiņi!" pamatā ir sens precību rituāls un tās nosaukums ņemts no bravūrīgas puišu krogus dziesmas. Divi pārgalvīgi Daugavas laivinieki ierodas lauku sētā, lai saderētu līgavas. Spītējot tradīcijai, mazās sabiedrības gribai un liktenim, Uldis par līgavu izvēlas bārenīti baibu. Taču laime, kas jāatgūst, sabradājot citu jūtas, ilgas un cerības, baibai nav pieņemama. Viņa vēlas saglabāt mīlestības ideālu, to var tikai nāvē. Luga pieder latviešu literetūras klasikai, tā ir arī šobrīd viena no visvairāk spēlētām uz latviešu teātru skatuvēm, pēc tās motīviem uzņemta filma.

Režisors. Oļģerts Kroders (1921) Piecdesmit darba gados radījis izrādes, kas palikušas atmiņā kā spožas leģendas un ietekmējušas vairāku paaudžu estētisko un ētisko uzskatu veidošanos: "Marijas Stjuarte" (1976), "Noziegums un sods" (1977), (1994), "Līgava bez pūra" (1982), "Hamlets" (1984), "Kaija"(1987), "Pērs Gints"(1997), Jūns Gabriels Borkmans (1999). Režisora mākslinieciskajā rokrakstā apvienojas brieduma idejiskā skepse un jauneklīgs formas spilgtums.

Izrāde. Aizraujoša un asprātīga izrāde, moderns nacionālā rakstura skatījums. "…klasiskas lugas vispārzināmais kļūst aizskaroši aktuāls….Kroders ir pateicis par jēdzieniem "tauta, nacionālais raksturs" tik daudz nepatīkama, neķītra, ka pēc izrādes gribas tikai vienu - dzīvot labāk un kārtīgāk. Iepriecina jutekliskuma un seksa kā būtisku dzīvesdziņas komponentu akcentējumi." kritiķis N. Naumanis. Raiņa dzeja ir izvērtusies prozā. Teksti par tikumu un kautrību šī laikmeta cilvēku mutē izskan ironiski. Režisors ir skeptiskāks par autoru, neticot vīrieša un sievietes izaugsmei mīlestības iespaidā - cilvēks nespēj lauzt pats sevi, kaut arī ir sacēlusies pret tradīciju un sociālo determināciju. "O.Kroderam "Pūt, vējiņi!" nav latviešus vienotāja himna, bet patiesi dzērājdziesma," kritiķe Lilija Dzene

augšup

Krievu jaunākās paaudzes dramaturģe. Viņas lugās valda nevis sižets, bet noskaņa un mērķtiecīga dramatiskā darbība ir aizstāta ar "liriskiem viļņiem", poetizētu ikdienas runu. Muhina nerunā par dzīves mērķi, nežēlo dzīvi, bet rāda dzīves stilu. Nekārtīgi lirisku kā lugā "Taņa- Taņa", kas atklāj attiecības vienas "kompānijas" robežās Piemaskavas vasarnīcā 80.- gados. Luga ļauj saskatīt atsauci uz Čehovu, lugas personāžiem ir atpazīstami tēlu vārdi kā Ivanovs, tēvocis Vaņa. "Šī luga ir kā dzeja, krā savienojas aizgājušā laika nostalģija ar 90- to gadu esības skaudrumu."(M. Zieda)
Režisore Zane Kreicberga (1971), dramatiskā un kustību teātra aktrise, neatkarīga režisore. Izrādes: "Istaba" pēc Ž.P.Sartra (1997), B.Brehta "Krietnais cilvēks no Sečuānas"(1998), vairākas bērnu izrādes B.Roitera "Jokdara Bustera pasaule" (1998), B.M.Ringlas "Peiks", (1999) kurās harmoniski apvienots bērna un pieaugušā skata punkts un laika pārdzīvojums, poētisms, labsirdīgs humors, smeldze un skatkaršu, bērnu spēļu un pasaku estētika ar vieglu ironijas piegaršu. Režisori visvairāk interesē aktiera izteiksmes teātris.

Izrāde: jūtas un kaislības sešu vientuļu cilvēku attiecībās. Viņi satiekas Piemaskavas vasarnīcā un vēlas tikai vienu - tikt mīlēti.Un neviens nesaprot, kāpēc tēvocis Vaņa visiem iebēris pienā indi. Mīlestības daudzstūris abstraktā telpā un laikā, viegla 80 - gadu stilizācija, Allas Pugačovas balss. Izrāde kā sagraizītas filmas fragmenti par to, kā "dažas personas meklē laimi", kas svārstās no nostalģiskām, pat depresīvi histēriskām noskaņām līdz ironiskai pašrefleksijai.