J.
V. Gēte "Verters",
H. Ibsens "Heda
Gablere",
"Koka kola Carefree",
Gijs de Mopasāns "Mīlulis",
Alfrēds Misē "Ar mīlu nejoko"
J. V. Gēte "Verters" Jaunais Rīgas teātris
"Gēte nemaz nav tik bezcerīgs literāts, ja joprojām spēj mulsināt" N. Naumanis
Režisors Pēteris Krilovs
Dramatizējuma autors P. Krilovs
Scenogrāfs Henrijs Preiss
Komponists Artūrs Maskats
Lomās Ģirts Ēcis, Ilze Rudzīte, Kaspars Znotiņš, Vigo Roga, Andris Keišs, Ģirts Krūmiņš, Andis Strods, Regīna Razuma, Elita Kļaviņa, Baiba Broka, ansamblis "Saulēniņi"
Autors. 25 gadu vecumā J.V.Gēte saraksta vēstuļu romānu "Jaunā Vertera
ciešanas", kas padara viņu slavenu visā Eiropā. Darbu, kurš radīja veselu
modi jaunieši ģērbās kā Verters un jūtīgākie no viņiem mazāko satricinājumu
rezultātā izdarīja pašnāvības. Cenzūra šo romānu nopēla, jo tajā attaisnota
gan laulības pārkāpšana, gan pašnāvība. Dramatizējums uz Jaunā Rīgas teātra
skatuves iestudēts Gētes 250 jubilejas gadā, un, tāpat kā romāna uzrakstīšanas
brīdī, tas izaicina un noliedz pragmatiski racionālo dzīvi, uzticoties
cilvēkam kā individualitātei.
Režisors Pēteris Krilovs (1949) Valsts Kinematogrāfijas institūts (1975), kinorežisors (14 filmas). Videofilma "Augšdaugava" (1995) saņem Latvijas kino gada balvu "Lielais Kristaps". 1988. gadā sāk strādāt kā aktiermeistarības pedagogs Daugavpils teātra kursiem. Pedagogs Latvijas Kultūras akadēmijā, profesors (kopš 1999). Kopš 1995. gada ir Starptautiskā Jaunā teātra festivāla "Homo Novus" iniciators un direktors. 1991. gadā iestudē pirmo izrādi V.Folkners "Vājprātīgā stāsts pilns niknuma un trokšņa". Iestudējis 10 dramatiskā teātra izrādes un divas operas "Lučia di Lammermūra" (1997) , "Bohēma" (1995). F. Dostojevska "Velni" Latvijas dramatiskā teātra balva par labāko režiju (1993) Režisors savās izrādēs tiecas radīt "realās dzīves norisi". Viņš ignorē teatralitātes prasības pēc pastiprināta dramatisma, meklē alternatīvas skatuves izteiksmes līdzekļus, bieži darot tīši nepareizi. Viņa izrāžu kompozīciju veidojas no varoņa iekšējās pasules un izjūtu radītas ainu montāžas.
Izrāde. Oda mīlai un mākslai. Režisoru interesē iracionāla, nemotivēta emocionāla parādība "verterisms...", kas iemiesots uz skatuves ar skaņas, gaismas, atmosfēras palīdzību. "Skatuvei "Verters" piedzima uz Daugavpils teātra Mazās zāles dēļiem kādā studentu darbu skatē. Toreiz mums likās, ka arī Verters tāpat kā mēs Daugavpilī mīl, cieš un dzīvo ārpus dotās realitātes. Mūsu, arī viņa atziņas un lēmumi bija galīgi. Viņš, arī mēs zinājām, ka kļūda ir pašos. Verterisms..." (P. Krilovs) Režisors nedefinē skaidras attiecības starp zāli un skatuvi, atstājot tur vietu skatītāja personiskai pašsajūtai.Viss, kas notiek, notiek lēni un nesteidzīgi. It kā nejauši, it kā neobligāti. Kritiķu atsauksmes par izrādi ir pretrunīgas: " gausais temps, tukšās pauzes, situāciju atkārtojumi kļūst mokoši, jo aktieros nav ne pārdzīvojuma, ne domas enerģijas " L. Dzene. "Izrādes īpašā kompozīcija ir cilvēka dvēseles tīklveida auduma tapšana, sapilot no krāsām, skaņām, vārdiem, no visa." U. Adamaite.
H. Ibsens "Heda Gablere" Kauņas Drāmas teātris, Lietuva
Nepilnīgā pasaule bankrotē kopā ar tiem, kas nav spējīgi to mainīt. Bankrotē skaisti, apzināti, jautri.
Režisors Gintars Varns.
Māksliniece Jūrate Paulekaite.
Aktieri Robertas Vaidotas, Jūrate Onaityte, Doloresa Kazragyte, Vilija Grigaityte, Liubomiras Laucevičius, Dainius Svobonas, Liucija Ruknaityte.
Autors Henriks Ibsens (1828-1906). Viens no skaistākajiem norvēģu klasiķa
radītajiem tēliem (luga uzrakstīta1890g.) slēpj sevī grūti atminamu mīklu.
Aristokrātiskā Heda Gablere nespēj piedot neko, kas ir nepilnīgs: gļēvulību,
paviršību. Viņas vientuļai un valdonīgai būtībai riebj dzīve, kurā nevalda
absolūtā pilnība. Meklējot kaut ko, kam, viņasprāt, nešaubīgi, jābūt,
Heda spēlē iznīcinošu, bezcerīgu spēli.
Režisors Gintars Varns (1969) Beidzis Lietuvas mūzikas akadēmiju, papildinājies
starptautiskos semināros, laboratorijās. Neatkarīgs režisors, kas sevi
uzskata par lietuviešu režisora Jona Vaitka skolnieku. Režisors ar "grūtu
lugu iestudētāja" reputāciju. Viņa dažādie meklējumi sniedzas no sirreālistiem
caur Šekspīra, G.Lorkas, A.Kamī, B. Štrausa dramaturģijai. Viņa īpašais
talants attiecas uz klasikas varoņu garīgo katastrofu atklāsmi, kas tipiski
sava laika iekšējā satura degradācijai, ironiski, skaisti un plānoti precīzi
beigās trāpa tieši pierē.Tādēļ G.Varnas teatrālās traģēdijas ir tik eleganti
atvērtas, ciniski skaistas, spīdoši vienkāras un saprotamas kā debesis
un elle pašā cilvēkā.
Izrāde. G.Varnas teātra koncepcija pēta cilvēka dažādās puses, mēģinot saprast traģiskā un komiskā cēloņus, apskata klasiskā Hedas tēlu kā šķīstījošā uguns liesmu, pelnu un pievilcības skaistumu. Kritiķis V.Jaunuškis: "Ibsena morāles dusmu vietā izrāde viegli un jautri realizē Hedas nāvējošo kaisli, kas iznīcina visu neglīto, nepilnīgo. "Režisors saviem varoņiem atņem pagātni. Darbība notiek te un tagad, pirmo un pēdējo reizi." (kritiķe A.Gridzuaskaite) Izrāde kļuvusi par sezonas labāko iestudējumu Lietuvā '98/99 sezonā. Režisors, komponists G.Puskunigs, kostīmu mākslinieks J. Statkēvičs un galvenās lomas tēlotāja J.Onaitīte savās nominācijās tika apbalvoti ar "Kristoforu"- Lietuvas teātra galveno balvu. Izrāde piedalījusies starptautiskos teātra festivālos Rakverē (Igaunijā), Toruņā (Polijā) un Slovākijā.
"Koka kola Carefree" Klaipēda, Lietuva
"Viss ir jāsajauc tik lielā mērā, ka nav iespējams atšķirt asti no galvas.
Tikai tad jūs sāksiet saprast." (Spāņu filozofs Migels de Unamuno). Objekta
teātris.
Izrādes ilgums 1 stunda 10 minūtes
Režisors Bens Šarks
Lomās Bens Šarks, Rita Rimkute
"Gliukai teātris" tika nodibināts 1987.gadā kādā kafejnīcā, aktieris,
režisors, grupas vadītājs Bens Šarks nepiemērotos apstākļos sāka apvienot
ap sevi dažādus māksliniekus.Viņu alternatīvā grupa kļuva par sava laika
neatkarības simbolu. Režisors Bens Šarks (1963) ir beidzis Klaipēdas Mūzikas
akadēmijas teātra nodaļu (1987), un pēc tam sāk realizēt "tautas teātra"
ideju, kā paredz viņa diploms.Taču atšķirībā no citiem, savam darbam viņš
izvēlas acīmredzami nepiemērotu veidu alternatīvu vietu un izteiksmes
līdzekļus. Skatītāju attieksme pret to ir saprotoša un atbilstoša, viņi
ir atsaucīgi un gatavi interaktīvai darbībai. Tapušās izrādes - "Kukuta
balādes" (1988) pēc M.Martinaita, "Ceļojums un Citurieni" pēc A. Bretona
(1988), "Nostaļģija" (1989), "Krogs" (1990), "O, nē!" (1991) pēc M.Martinaita,
"Apteksnes" (1992) pēc Ž.Ženē, "Baltā klauna māja" (1993), izrādes piedalījušās
festivālos Igaunijā, Dānijā, Vācijā.
Izrādes nosaukums "Kefri" pēc režisora domām, jātulko kā smilškaste, arī kā "bezrūpība" (care free - angļu val.), arī higiēniskā iepakojuma apzīmējums, arī "viss ir pārejošs". "Bezrūpība ir arī Dzen budisma princips, arī Selindžera Resnā kundze, kas iemieso Jēzu Kristu," tā pats režisors. Smilškaste kā bēnišķīgas spēles vieta ir piemērota iespēja ceļot "caur savu dzīvi", "cauri zemapziņu". Savādie un neprātīgie tēli ir kā anarhistiski klauni, kas starp antīkām lietām no senas un sociālistiskās pagātnes (jūras izskaloti un avārijā cietuši) tēli veido uzjautrinoši savādas muļķības, niekus un neparastu haosu. Izrādes desmit ainas ved skatītājus cauri pasakai ar dzen-budisma aburdo kosmosu, Dali, maģiju, intelektuālo varietē un sapņa poētiku.
Gijs de Mopasāns "Mīlulis" Dailes teātris, Rīga, Latvija
Vai mēs esam jau tik bezcerīgi nolemti, ka nepelnām pat sodu?
Žorža Diruā piedzīvojumi 2 daļās.
Igora Pavlova dramatizējums.
Režisors Mihails Gruzdovs ( Sanktpēterburga, Krievija).
Mākslinieks Andris Freibergs.
Lomās Juris Žagars, Mirdza Martinsone, Agnese Zeltiņa, Indra Briķe,
Vita Vārpiņa, Gundega Ozolīte, Pēteris Liepiņš, Ivars Auziņš, Juris Strenga,
Jānis Visockis.
Autors. Gijs de Mopasāns (1850-1893). Viņa pirmais panākums bija novele
"Tauklodīte" (par kuru G.Flobērs ar aizkustinājuma asarām teicis: "Es
nevaru nepateikt, ka šo darbu uzskatu par ģeniālu"). Romāna "Mīlulis"
centrā ir varonis, kura vaibstos atpazīstams Eiropas literatūras tradicionāls
tips - karjerists - mīlnieks, bet, pamatā - nešaubīgi, izcelsme no parvenu
( izlecējs, iznirelis angļu val., parvenir - sasniegt franču val.) Tēls
kā savdabīgs indikators palīdz autoram atklāt apkārtējās sabiedrības morāli.
Mīlulis Žoržs Diruā (romāna nosaukums oriģinālvalodā "bon ami" 20.gs.
kļuvis par sugas vārdu līdzīgi Dona Žuāna arhetipam), kura karjeras ceļu
no iesācēja žurnālista līdz politiķim veido mīlestības gultas. Par izvēlētās
teāms aktualitāti liecina fakts, ka romāns "Mīlulis" autora dzīves laikā
divu trīs gadu laikā izdots 51reizi.
Režisors Mihails Gruzdovs (1953) profesiju apguvis Maskavas Ščukina vārdā nosauktā Vaahtangova teātra augstskolā, iestudējumus veido Pēterburgas un Maskavas teātros un strādā Pēterburgas Teātra akadēmijā kā pedagogs (kopš 1993.g.). Latvijā iestudējis Valmieras teātrī, Rīgas Krievu drāmas teātrī, Dailes teātrī, nozīmīgākie iestudējumi: Ž.P.Sartra " Veltījums Tai Dāmai", K. Hamsuna "Mistērijas", R. Annibali "Ferdinando", F.Sagānas "Mēs mīlam un mēs dzīvojam", E.Zolā "Terēza Rakēna" (saņēma balvu gadskārtējā skatē kā Latvijas labākā izrāde 1996.g.). Režisors - intelektuālis ar spēcīgu ētisko uzstādījumu, un intensīviem reliģiskiem meklējumiem risina centrālie jautājumi - noziegums un sods, jutekliskums un morāle.
Izrādē nolasāmas gandrīz publicistiskas paralēles ar šodienas sociālo kontekstu, tomēr aiz jutekliski, vizuāli krāšņām ainām režisors uzdod filozofiskus jautājumus. Atšķirībā no citiem iestudējumiem necenšas tieši atklāt savu pozīciju, maksimāli ļaujot koncentrētā darbībā dominēt ritma bezkaislībai. Veidojas kontrasts starp ārējo kustību un ētisko tukšuma stāvokli."Karjera kā deju maratons vai non stops." ( kritiķe Silvija Radzobe) Stilīga versija par mūsdienu laikmeta dekadentisko dabu tiek izdejota kaislīgos balles ritmos. Piecas sievietes un pieci atšķirīgi deju ritmi. "Te pilnībā nav runa par kaut kādām dvēselēm, dvēseliskumu vai kaunu un sirdsapziņu, līdz ar to... Šie izrādes cilvēki - karikatūras ir tik pievilcīgi pretīgi, ka, šaubu nav, viņiem neeksistē jēdzieni "tikums, Dievs, vientulība, apgrēcība". Neeksistē, jo viņi ir tik dabiski!" N.N.
Alfrēds Misē "Ar mīlu nejoko" Rīgas Krievu drāmas teātris, Latvija.
Psiholiģiskā tradīcija un estētiskais huligānisms. Komēdija.
Izrādes garums 2 stundas 30 minūtes.
Režisore Jeļena Ņevežina (Krievija).
Mākslinieks Bruno Roze
Lomās Boris Ploskih, Andris Keišs, Dmitrij Palejes,Igor Čerņavskij,
Veronika Plotņikova, Tatjana Lukašenkova, Jūlija Žlukto, Vadim Grosman.
Autors. Alfrēda de Misē (1810 - 1857) dzīves spožākās lappuses ir ierakstītas
franču literatūras vēsturē ar mīlestības stāstu (vētrainas attiecības
ar rakstnieci Žoržu Sandu) un radošas aktivitātes īso periodu (ievērojamākās
lugas "Lorencačo", "Svečturis", "Ar mīlestību nejoko", "Barbarina"). A.Misē
lugas ir rakstītas "comedies et proverbs" stilā, kurā darbība ir moralizējoša
izteiciena ilustrācija. "Ar mīlu nejoko" galvenā tēla Perdikāna raksturu
veido skepticisma un ideālisma pretruna. A.Misē darbos literratūrzinātnieki
norāda uz franču salonkomēdijas žanra, Marivo, arī Šekspīra ietekmi,bet
J.Ņevežinas iestudējumā dzīvi iegūst vēl senākas tradīcijas - itāļu delarte.
Režisore Jeļena Ņevežina ( 1969) beigusi Maskavas Lomonosova universitātes juridisko fakultāti (1992) un Krievijas teātra mākslas institūtu (izcilā krievu psiholoģiskās skolas pedagoga Pjotra Fomenko meistarklase) (1998) J.Ņevežinas diplomdarba izrāde F. Krommelinka "Auksti un karsti" atzīta par "Maskavas debiju" laureāti (1998) un viesojās "Homo Novus'97" festivālā. Maskavas teātrī "Satirikons" izrāde M. Kundera "Žaks un viņa Kungs" (1998) saņēmusi Staņislavska prēmiju par labāko pavasara sezonas izrādi Maskavā. Rīgas Krievu drāmas teātrī - Toma Stoparda luga "Mākslinieki" (1998), Maskavas Majakovska teātrī - E. Šmita "Noslēpumainās variācijas" (1999)
Iestudējums ir apzināti veidots kā dažādi stilizēta aktieru spēle - psiholoģiskās drāmas, bufonādes stilos, paspilgtinot lugas konfliktu starp ticamību un patiesību, starp iekšējo jūtu dabu un to ārējo izteiksmi. Režisore turpina savus radošos meklējumus - savienot psiholoģisko raksturus, attiecības ar delartes spēles stilu. Izrādē darbības un jūtu intensitāte, aktieru spēles aizrautība un līksme, teatralitātes stihija, tēla- maskas visatļautība. Negaidīti aprautais izrādes fināla traģisms lielā mērā sasaucas ar dramaturga A.de Misē personisko likteni - mīlestības ciešanas izraisa viņa slimību un radošas aktivitātes zudumu.