"Biškopji",
Gistavs Flobērs "Bovarī kundze",
"Pirmais cēliens",
"Čūskas ceļš ",
Fjodors Dostojevskis "Idiots"

"Biškopji", Debiju centrs, Krievija
Te atdzīvojas nokritušais Ikars un sapņu paradīzē aizpeld kuģis. Muļķu kuģis. Izrāde - līdzība.
Iizrādes ilgums 1h 15min.
Režisors un mākslieks Nikolajs Roščins
Aktieri: Ivans Volkovs, Aleksejs Blohins, Mihails Gorskij, Aleksandrs Minajevs, Andrejs Krilovs, Olesja Jakovļeva, Natalja Pozdnjakova

Radošā apvienība "Muļķu kuģis " (izveidota 1997.g) apvieno Krievijas Teātra mākslas akadēmijas absolventus, kuri valsts teātru vietā izvēlējušies patstāvību. Viņu pirmo darbu kritiķi ar cerībām vērtē kā daudzsološu pieteikumu. Izvēlētā izrādes tēma - ceļojums uz sapņa pasauli, iedzīvina Pītera Breigela Vecākā un Jeronima Bosha gleznas. Izmantoti tēli un sižeti no P.Breigela "Biškopji un ligzdu postītāji", "Ikara kritiens", "Krājkasīšu un lādu cīņa", J. Bosha "Muļķu kuģis". Tēli, izkāpuši no rāmjiem, sāk savu patstāvīgo fantastisko dzīvi, piemēram, satiekas ar atpazīstamiem padomju filmu varoņiem. Asociatīvi bagātās ainas bez teksta - izbadējies zaldāts, kas vāra pusdienās žurku, kritušais Ikars, bezpalīdzīgi plivina spārnus, - kopā neveido izrādes sižetisko kopību. Aktieri uz skatuves vienlaicīgi dzīvo dažādās vietās un atšķirīgos lielumos - ielūkojoties mucas caurumā var ieraudzīt tuksnesi ar nokritušu Ikaru, aktieris pārtop par zivi, uzķeroties uz milzīga āķa skatuves priekšplānā, kas šūpojas starp skatītājiem. Tikai fināla vīzija - peldošais burinieks savieno visus personāžus kopīgā braucienā uz "laimīgo paradīzi".

Filozofiska klaunāde veiksmīgi savieno aktierspēles psiholoģisko patiesību un Rietumu avangardam raksturīgo sadrumstalotību, skatuviskās apziņas plūsmu. Izrāde piedalījusies starptautiskos teātra festivālos Vācijā (Potsdamā) un Sankt - Pēterburgā. Nikolajs Roščins ieguva laureāta titulu "Maskavas debiju '98" konkursā nominācijā "labākā režijas debija".

augšup

Gistavs Flobērs "Bovarī kundze", Liepājas teātris
Režisors Imants Jaunzems
Dramatizējums Imants Jaunzems
Mākslinieks Aldis Kļaviņš
Lomās Natālija Grebņeva, Jānis Kuplais, Ēriks Vilsons, Ivonda Vilsone, Aina Karele, Leonīds Locenieks, Ģirts Lukevics, Mārtiņš Lūsis, Gunārs Borgs, Aivars Kalnarājs, Uldis Stelmakers

"Emma – tas esmu es pats," šis autora komentārs reizē ar romānu "Bovarī kundze" 1857. gadā franču rakstniekam G.Flobēram (1821–1880) atnes pirmo slavu. Viņš veiksmīgi apvieno sociāli asredzīga reālisma tradīcijas un romantisma ideju – neapmierinātību ar piezemēto, neradošo eksistenci. Rakstnieks ļauj brīvi interpretēt Bovarī kundzes personības noslēpumu, nedz to idealizējot, nedz lieki moralizējot. I.Jaunzema skatuves variantā Emma kļūst par "Čehova kaiju" – romantisku personību neromantiskā pasaulē.

Režisors I.Jaunzems (1965) beidzis Latvijas Kultūras akadēmiju (1992), teātra mākslas maģistrantūru (1997). I.Jaunzema izrādes piedalījušās starptautiskos amatieru teātru festivālos Bulgārijā, Igaunijā, Korejā, Anglijā, Somijā. Iestudējumi Ventspils amatieru teātrī – E.Jonesko "Krēsli" (1995), L.Gundara "Burvju aploks" (1998), Liepājas teātrī – G.Flobēra "Bovarī kundze" (1998), Ž.Anuija "Eiridike" (1999), Jūrmalas studijteātrī – A.Strindberga "Pelikāns" (1998). Vairākkārt atzīts par Latvijas amatieru teātru gada labāko iestudējumu režisoru. Lielu uzmanību pievērsis izrādes formas jautājumiem, iespaidojies no Roberta Vilsona estētiskā stila, interesējies par masku un marionešu tehnikām. Iestudējumos bieži izmantojis tukšu telpu, kurā galvenais izteiksmes līdzeklis ir aktieru plastika un jēdzieniski ietilpīgas detaļas.

Izrāde "Bovarī kundze" iekšējās pasaules atklāsmes ziņā turpina citā I.Jaunzema iestudējumā – "Alise Brīnumzemē" – aizsākto tēmu. Skatuves tēli ir savstarpēji it kā nesaistīti, tie darbojas Emmas Bovarī apziņā. "Nespēja tuvoties .. pārvēršas par iedarbīgu 20. gadsimta atsvešinātības zīmi" (I.Zole). Izrādes darbība sākas uz askētiski melnbalta laukuma. Pakāpeniski skatuve piepildās ar priekšmetiem, līdzīgi kā Emmas dvēselē uz tabula rasa uzslāņojas iepazīto jūtu pārdzīvojumi. Līdz pārpildītai bezizejai. Gleznieciski izsmalcinātais izrādes stils harmoniski apvieno aktieru spēli, vizuālo tēlu un noskaņu, kurā ".. tradicionālo nozīmi zaudē vārdi, .. primārā jēga ir formai, un izrāde galvenokārt kļūst par estētisku pašvērtību" (I.Zole). "Forma nav ideju mētelis, bet miesa" (G. Flobērs).

"Pirmais cēliens" radošās apvienības "Ceturtais prožektors" projekts studijteātrī "Skatuve", Rīga
Mana autobiogrāfija un… mūžība. dziesmuspēle.
Izrādes ilgums 45 minūtes.
Teksts Jānis Ramba.
Komponists Orests Silabriedis.
Telpas un gaismu režisori Ansis Rūtentāls, Guntis Zēbergs.
Lomās Ieva Parša, Kaspars Putniņš, Normunds Ķirsis, Raitis Grigalis.
Mūziķi Orests Silabriedis (klavieres), Mārtiņš Tauriņš (elektronika), Edgars Saksons (sitamie instrumenti), Reinis Grīnhofs (basģitāra).

J.Ramba (1969) – divu dzejas krājumu autors ("Vistīrākā manta", "Rīta kafija"), tulkotājs no angļu, vācu u.c. valodām, viens no spilgtākajiem savas paaudzes literātiem. O.Silabriedis (1972) – mūzikas žurnālists, dziedātājs, vairāku izrāžu mūzikas autors Latvijas Nacionālajā teātrī (V.Šekspīra "Sapnis vasaras naktī", O.Preislera "Mazā raganiņa"), Liepājas teātrī (B.M.Ringas "Peiks"), Jaunajā Rīgas teātrī (B.Brehta "Krietnais cilvēks no Sečuanas"), studijteātrī "Skatuve" (V.Šekspīra "Simbelīns", O.Muhinas "Taņa – Taņa"), Valmieras Drāmas teātrī (A.Gala "Ak, laimīgās, zeltītās dieniņas", A.Fugarda "Stundu pēc pusnakts"). A.Rūtentāls (1949) – neatkarīga kustību teātra izveidotājs un vadītājs, kustību mākslas pedagogs topošajiem aktieriem Latvijas Kultūras akadēmijā. Savas izrādes dēvē par mūzikas vizuālo interpretāciju. Strādājis par kustību konsultantu gandrīz visos Latvijas teātros.

Izrāde "Pirmais cēliens" veidota īpaši 1998. gada Dzejas dienām. Akcijas veidā tā realizēta četras reizes. Visi tēlotāji ir profesionāli dziedātāji un nav īpaši apguvuši aktiermākslu. "Pirmais cēliens" ir autobiogrāfisks stāsts dzejā un mūzikā par pašiem autoriem, viņu skolas laikiem. Divi zēni – Sils, kas vienmēr tiecas augšup, un Purvs, kam tuvs viss zemei piesaistītais, – mācās skolā pie Augstās Balss. Laika gaitā dogmatiskā skolotāja vietu ieņem tīrā un dabiskā meitene Pļava. Sils un Purvs mīl Pļavu. Mīlestība ir nepiepildāma un nenoraidāma. Izrādes koncepcija nav viennozīmīga, ļaujot katram skatītājam pārdomāt lugas tēmas: ko viens cilvēks ir vērts otram, ko vērts ir izvēlētais mākslas ceļš. Izrāde ".. vedina uz otro, uz turpinājumu. Šīs attiecības .. ir ar mūžības garšu" (I.Cepurniece).

"Čūskas ceļš ", Igaunijas Drāmas teātris
Vienlaicīgi dzeja, proza, drāma. Maģiskais reālisms. Tornija Lindgrena romāna Prīta Pedajasa dramatizējums.
Izrāde divās daļās.
Režisors Prīts Pedajass
Mākslinieks Pille Jenesa
Lomās Mari Lill, Garmen Tabor, Ain Lutsepp, Taavi Teplenkov,Ülle Kaljuste, Priit Pedajas Jan Uuspōld, Veikko Täär, Kleer Maibaum, Tiit Sukk, Külli Koik, Harriet Toompere, Kersti Heinloo, Krista Sildoja, Sofia Joons.

Autors. Zviedru rakstnieks Tornijs Lindgrens (Torgny Lindgren) dzimis 1938. gadā. Viņa romāns "Čūskas ceļš klintīs" tiek raksturots kā "skumjā balāde" un kritķi to pieskaita mūsdienu zviedru literatūras šedevriem. Viņš turpina 50.- gadu tā dēvēto "neoprovinciālisma" virzienu, īpaši tiek izcelts stāstījuma "muzikālisms". Čūskas ceļš klintīs ir viens no Vecā Derībā minētajām neizskaidrojamām lietām - līdzīgi kā ērgļa ceļš debesīs, kuģa ceļš jūrā, vīra ceļš uz jaunavu. Sižeta pamatā kādas ģimenes liktenis pēdējā gadsimtā Ziemeļzviedrijā.Ģimenes īpašumi ieķīlāti vietējam veikalniekam, kurš par to pieprasa renti vienreiz gadā pārguļot ar ģimenes sievietēm. Šīs tiesības manto viņa dēls. Izrāde stāsta par dzīvi uz parāda, par sarežģītām attiecībām starp radiniekiem, par ilgām par izeju no strupceļa. Muzikālais sižets stāsta, kā māte un viņas bērni pārtiek no dziedāšanas vietējās ballītēs.

Režisors Prīts Pedajas ( 1954) beidzis Tallinas konservatoriju (1976), strādā ar dažādu dramaturģiju, kurā risina tēmu - cilvēka pamatbūtības un identitātes meklējumi. Kas un kādi mēs esam, no kurienes mēs nākam? P.Pedajasa teātris ir poētisks, mūzikai vienmēr ir svarīga loma, viņš ir pats komponējis mūziku kino, TV un teātrim. Nozīmīgākie iestudējumi: "Tulkotāji" (1984), "Purvs" (1985), "Aizbraukšana" (1988), "Satikšanās" (1991), "Epas Pillarpartas podniekdarbnīca" (1991). "Podniekdarbnīcas" iestudējums apceļojis Eiropas festivālus Polijā, Lietuvā, Zviedrijā, Somijā, Dānijā, Londonā, Maskavā, Grand Prix festivālos: "Baltijas pavasaris'92" un "Kontakt '92". Izrāde. Iestudējuma darbībā režisors attīsta sev tradicionālo aktieru ansambļa principu un a capella dziedājuma iespējas. Dramatiskos notikumos aktieri spēlē pārtopot spilgtos raksturos un ar rituālo dziesmu izpildījumu veido simbolisku vēstījumu par Dzīves Ritumu. Īpaša nozīme izrādes kustību partitūrā ir pārtapšanas rituālam. Dažādā mūzika šeit rada gan ietvaru, gan arī dramatisko konfliktu iestudējumam. T.Lindgrena stāsti ir vienlaicīgi proza, dzeja un drāma, viņa rakstīatis tiek saukts par "maģisko reālismu". Līdzīgi tā var nosaukt arī P.Pedajasa daiļradi. "Homo Novus'97" Pētera Jallakasa izrāde "Igauņu spēles", kas multimediālā formā savienoja folkloru ar kompjūtergrafiku un Prīta Pedajasa izrādes liecina par igauņu mākslinieku radošu pieeju tautas tradicionālām teātra formām.

Fjodors Dostojevskis "Idiots" Jaunais Rīgas teātris
"Es mākslā šausmīgi mīlu reālismu. Reālismu, kurš nonāk līdz fantastikai" (F.Dostojevskis)
Izrādes ilgums 4 h
Rrežisors Viesturs Kairišs
Māksliniece Ieva Jurjāne
Lomās Kaspars Znotiņš, Ģirts Krūmiņš, Vilis Daudziņš, Guna Zariņa, Māris Liniņš, Regīna Razuma, Sandra Kļaviņa, Baiba Broka, Maija Apine, Andris Keišs, Ģirts Ēcis, Andis Strods, Vilis Daudziņš, Vigo Roga

F.Dostojevskis šo romānu saraksta 1868. gadā, izvēloties virsrakstam nevis galvenā varoņa kņaza Miškina vārdu, bet nosaucot to – "Idiots". Konversācijas vārdnīca terminu idiots skaidro kā cilvēka plānprātības augstāko pakāpi, tik tālu, ka gara dzīves viņam nav. Lielāko krievu literatūras kaislību un zemapziņas mākslinieku interesē nevis šīs slimības psihofiziskās izpausmes, bet varoņa nepastarpinātā pasaules uztvere – tieša, visu jūtoša, saprotoša un, pretēji tikko apgalvotajam, garīga. F.Dostojevskis pirmo reizi pasaules literatūrā ieved galējo pretpolu apvienojumu vienā personā, līdz pašiem dziļumiem izpētot krievu gara apokaliptiskumu un nihilismu. Šī cilvēka dvēseles neizdibināmība suģestē. Tāpat kā zīmes, ka aiz redzamās pasaules ir vēl kāda neredzamā – sapņi, nejaušas satikšanās, nepaskaidroti notikumi. "Es mākslā šausmīgi mīlu reālismu. Reālismu, kurš nonāk līdz fantastikai", apgalvo autors. Fantastiskais reālisms ir robeža, uz kuru tiecas arī JRT izrāde.

Režisors V.Kairišs (1971) beidzis Latvijas Kultūras akadēmijas Ekrāna un teātra mākslas nodaļu (1997), stažējies Parīzes starptautiskajā mākslinieku centrā. Viens no Nepanesamā teātra arteļa dibinātājiem, kopš 1998. gada Jaunā Rīgas teātra režisors. Iestudējis sešas izrādes un operu "Jevgeņijs Oņegins". V.Kairišu mākslā primāri saista cilvēks kā nepārtrauktas pasaules esības ķēdes sastāvdaļa, tādēļ izrādēs liela nozīme mistikai, noslēpumiem, zemapziņai. V.Kairiša iestudējumu žanrs ir traģikomēdija. Izrādes izceļas ar spilgtu vizuālo tēlainību. Telpa, priekšmetiskā vide, to savstarpējais salikums, mūzika, skaniskā pasaule un aktieru plastika kalpo kā pasaules daudzdimensionalitāti veidojoši elementi. Izrāde "Idiots" ir konceptuāls turpinājums cilvēka noslēpumu un zemapziņas studijās. Nozīmīgāks nekā citkārt ir iestudējuma vizuālais tēls – krāsas, to attiecības, kostīmi, gaismas, arī mūzika. Tā ir izsmalcināti gleznieciska izrāde, kur cilvēki brīžiem darbojas kā lubu bildīšu komponenti. Šī vizuālā pasaule glabā sevī noslēpumus un negaidītas iespējas.

V.Kairišam uz skatuves izdodas uzburt fantastiskas, netveramas pārejas no realitātes uz sireālu vīziju pasauli, kad cilvēki sāk pārvērsties, dubultoties un parādīties visnegaidītākajās vietās. Visa izrāde ir caurausta šādām neizskaidrojamām detaļām, reālajā dzīvē nemotivētām norisēm un rīcībām, kas mēģina atklāt kādu negaidītu cilvēka dvēseles kustību. Šajā skaistajā, krieviskajā vidē režisors kopā ar aktieru ansambli risina mīlestības un nāves tēmas – to objektīvo pretišķību un reālo līdzāspastāvēšanu.

Par "Idiotu" izskanējuši dažādi kritikas viedokļi, nonākot pie vispretrunīgākajiem izrādes vērtējumiem. Tomēr neviens no tiem neapšauba faktu, ka tas ir nopietnas mākslas pieteikums.