Vjatlags



Kirovas Dramatiskā laboratorija un Teatr.doc (Krievija)
VJATLAGS
Artūra Stradiņa 1942. gada dienasgrāmatas
Režisors Boriss Pavlovičs
Izpilda Boriss Pavlovičs un Jevgēņija Tarasova

20. un 21. oktobrī 19.00
JRT zālē Talsu ielā 1
Krievu valodā ar tulkojumu latviski
Ilgums: 1 stunda

Pēc 20. oktobra izrādes plkst. 20:00 – saruna ar Borisu Pavloviču (krievu valodā).

Biļetes cena 15 eiro (skolēniem, studentiem, pensionāriem, cilvēkiem ar invaliditāti – 10 eiro)
Biļetes Biļešu Paradīzē (www.bilesuparadize.lv) un Latvijas Jaunā teātra institūtā, kā arī pirms izrādes JRT zālē Talsu ielā 1.
Rīko Latvijas Jaunā teātra institūts sadarbībā ar Dmitriju Kleckiju un Innu Mosolovu
Informācija: 67228477
Atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds un Jaunais Rīgas teātris

Vjatlags jeb Vjatkas labošanas darbu nometne bija viena no lielākajām Gulaga soda nometnēm Kirovas apgabala ziemeļos. No 1938. līdz 1956. gadam tur bija ieslodzīti ap 180 000 cilvēku, no tiem 18 tūkstoši gājuši bojā. NKVD “Latviešu operācijas” laikā Vjatlagā ieslodzīja aptuveni 350 Krievijas etnisko latviešu, pēc Latvijas okupācijas bez tiesas lēmuma uz Vjatlagu nosūtīja vairāk nekā 3000 Latvijas pilsoņu, bet pēckara masu represijās – vēl līdz pat 1250 cilvēku.

Izrāde „Vjatlags” ir Artūra Stradiņa 1942. gada dienasgrāmatas lasījums, kas atklāj vienu gadu nometnes dzīvē. Katru lēģerī pavadīto dienu Stradiņš fiksēja īsās piezīmēs uz papirosu papīriņiem. Latviešu zemnieks Artūrs Stradiņš tika apcietināts 1941. gadā par darbību nevalstiskā organizācijā, ko Padomju vara atzina par kontrrevolucionāru. Vjatlagā Stradiņš pavadīja 10 gadus, bet pēc tam tika pārcelts uz Sibīriju. Stradiņa piezīmēs ir visa dzīve un nometnes monotonais ritms – darbs kokzāģētavā, nometnes slimnīca, zādzības barakās, īsas sarunas ar ieslodzījuma biedriem. Daudz detaļu par pārtikas un maizes devām. Klusi pieminēta draugu, radinieku, cietuma biedru nāve. Bieži atskan bažas par nezināmo jaunās sievas likteni. Stradiņa dienasgrāmatā atklājas tāds domāšanas un dzīvesveids, kādu padomju vara tiecās iznīcināt.

No Stradiņa dienasgrāmatas:
– 16. septembrī mirst birzietis Dobulāns. Grunspenski J. izsauc uz pratināšanu un tura izolatorā 7 dienas. Spīdzina un mērdē badā. Pēc pratināšanas Grunspenskis bija ļoti novārdzis un saguris. Daudz cietis no pratinātājiem. Stipri situši un locekļus lauzījuši.
– 20. septembrī parādās pirmais sniegs. Mums nav silta apava, nedz apģērba. Badojamies ar Grīnu un pērkam par maizīti darba drēbes. Par maizīti var dabūt nopirkt dažādas drēbes. Dažs jaunu uzvalku pārdod par 1 kilogramu maizes.

„Vjatlags” savā ziņā ir anti-izrāde. Tajā nav acīmredzamas dramatiskas darbības. Visa uzmanība ir koncentrēta uz tekstu – kluss, kalsns vīrietis lasa īsos pierakstus uz miniatūrajiem papīriņiem. Tas ir izrādes režisors un izpildītājs Boriss Pavlovičs, latviešu dziesmas dzied aktrise Jevgēņija Tarasova. Izrādes formas galējais askētisms ir principiāla pozīcija, jo īsās piezīmes par nometnes dzīvi nepieļauj māksliniecisku interpretāciju. Izrādes notikums ir fakts, ka vēstījums, kas adresēts nekurienei, bet kam pateicoties brīnumam izdevās izkļūt ārpus koncentrācijas nometnes robežām, šodien satiekas ar adresātu. Ar mums.

Izrādei „Vjatlags” ir vēl kāds slānis. Tā tika iestudēta laikā, kad Maskavā sākās tiesas prāvas pret Bolotnajas laukuma protestu dalībniekiem. Aktrises Jevgēņijas Tarasovas vīrs Leonīds Kovjazins „Bolotnajas lietas” sakarā cietumā pavadīja vairāk nekā gadu. Leonīdu amnestēja, bet septiņiem viņa domubiedriem piesprieda reālus cietumsodus. Šis notikums Gulaga dienasgrāmatas vieno ar mūsdienām un atgādina, ka nekas nav beidzies.

Līvijas Dūmiņas recenzija par “Vjatlagu” NRA (17.04.2015)

 

 



Atpakaļ