Vērtē jaunie “Apvērsuma” kuratori



Starptautiskā pusaudžu kuratoru komanda, kuri veidoja daļu no šī gada Starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus”, šobrīd strādā pie jauna festivāla programmas veidošanas Tronheimā, Norvēģijā. Kopā ar norvēģu kolēģiem viņi vispirms sastādīja garo sarakstu ar to mākslinieku vārdiem, kurus viņi vēlas redzēt uz skatuves un kuri atbilst festivāla konceptuālajam ietvaram, un šobrīd izvēlas tos māksliniekus, ar kuriem sāks sarunas. Latviešu jaunie kuratori dalās ar viedokli par to, kā izvēlēties māksliniekus starptautiskam festivālam, kad tavas zināšanas ir ierobežotas, un kā par viņiem ieinteresēt savus ārzemju sadarbības partnerus.

Kādi bija tavi kritēriji, izvēloties māksliniekus festivālam?

Samuels: Es mēģināju pēc iespējas apdomāt māksliniekus, kurus es jau zinu, kuri man nav pilnīgi jauni, kuru darbus esmu vai nu redzējis, vai dzirdējis par viņiem, vai mēģinājis sastrādāties pie pirmā festivāla programmas veidošanas Starptautiskajā jaunā teātra festivālā “Homo Novus”, tātad jau kaut ko padziļināti par viņiem zinu. Tad tos, kuri man patīk, mēģināju šķirot pēc festivāla koncepcijas atslēgvārdiem: kopiena, pajumte, vara, vide.

Ikars: Es izvēlējos māksliniekus, kuru darbus esmu apskatījis. Es negribēju nominēt kādu, kura mākslu neesmu redzējis vispār. Man bieži ir tā, ka, izlasot aprakstu, parādās viena doma galvā, bet, kad es apmeklēju to pasākumu vai izstādi, neteiktu, ka vienmēr, bet mēdz gadīties slikts iespaids. Mani personīgi ļoti interesē tas punkts, kur savienojas vizuālā māksla un teātris, un tas, kā šīs nozares var savstarpēji viena otru bagātināt. Tādu ir ļoti daudz, protams. Atcerējos, ka mums ar norvēģu grupu bija saruna par konservatīvismu mākslā Norvēgijā, un mēģināju to ņemt vērā, pat ja šādu kritēriju es neizvēlētos festivālā, kura mērķauditorija būtu es. Bet gribējās arī moderno, muļķīgumu – man patīk muļķīgums mākslā… un arī mākslinieki, kas izceļ tos cilvēkus, kuri parasti netiek reprezentēti mākslā. Protams, prātā paturēju arī praktisko aspektu, kā šos darbus ir iespējams pārvietot, adaptēt citai vietai.

Alberts: Es ne tik ļoti gāju cauri māksliniekiem, bet festivāliem, ko zinu. Kad maijā gatavojāmies pirmajam festivālam, mums deva daudz ārvalstu festivālu bukletu. Tajos atradu daudzas teātra kompānijas vai māksliniekus, kas iestājušies kādā apvienībā, un caur to var atrast citus. Galvenokārt caur “Homo Novus” un “Sirenos” festivālu mājaslapām – tad hops uz māksliniekiem, hops uz apvienībām, kur strādājuši – tad uz domubiedriem. Tā bija tāda asociāciju lēkāšana.

Karu: Es skatījos māksliniekus, kas iepriekšējos gados bijuši “Homo Novus” vai kur citur strādājuši. Katrā jaunā saitē, atradu jaunu saiti, kas aizved pie cita mākslinieka. Man bija svarīgi domāt par to, ko norvēģi no mums sagaida, kādi ir atslēgvārdi, es negribēju piedāvāt kaut ko, iespējams, foršu, bet kas nebūtu par tēmu. Domāju aī par to, vai mākslinieks nav pārāk slavens, tad viņš būtu ārpus mūsu līgas. Kā es to zinu? Izmaksas īsti internetā nevar atrast… sociālajos tīklos var pārbaudīt sekotāju skaitu, cik bieži viņiem iznāk darbi, kur tie tiek rādīti.

Estere: Informācijas ir tik daudz, ka nevarēju neko saprast. Tāpēc paliku pie tā, ko esmu redzējusi pati, un tā kā neesmu redzējusi tik daudz, tad nebija tik grūti izvēlēties. Es skatījos kandidātus no Igaunijas un Lietuvas, vieglāk bija skatīties kaut ko, kas ir tuvāk – tas kaut kādā ziņā ir mīļāk, un man ļoti gribas lai Norvēģijā redz kādu latviešu darbu, tāpēc sliecos uz Latviju, Baltiju. Es gribēju kādu dejotāju, tāpēc izvelējos pāris horeogrāfus. Es tā vienkārši gribēju, jo man patīk. Un dejotājiem ne vienmēr, bet bieži vien nevajag nekādu lielu scenogrāfiju, bieži vien tas nav nekas tik sarežģīts resursu un vešanas ziņā.

Cik daudz var uzzināt no mākslinieku mājaslapām?

Ikars: Bija kaut kādas mājaslapas, kas varbūt pat vizuālajā noformējumā bija tīri jaukas un interesantas, bet ja saturs pēkšņi neiet, neveras vaļā video vai bilžu galerija, tad es esmu – uhh, ok.. Tu izlasi kaut kāda darba aprakstu, ver vaļā video, bet tur – melns ekrāns… Tas mani kaitināja visvairāk! Mūsu garajā sarakstā bija viena mājaslapa, kas man vizuāli ļoti nepatika, bet es skatījos uz to tā, ka vienkārši tas ir cits stils – tur nebija objektīvi nekas slikts, bet vienkārši es mēģināju neizvēlēties, balstoties tikai uz savu personīgo gaumi, kas ir grūti…

Samuels: Man par daudzām mājaslapām, kas bija sarakstā, neradās iespaids, ka šis mākslinieks vēlas, lai es, uzklikšķinot uz viņa mājaslapas, saprotu, ka viņš būs vērtīgs, ka man vajadzētu redzēt viņa darbus, ka tie būtu nozīmīgi. Ja es atveru mājaslapu un nevaru saprast, kur man jāklikšķina, lai redzētu viņa biografiju vai darbu sarakstu – man īsti nav motivācijas klikšķināt tālāk. Tas liekas jocīgi – kāpēc lai mākslinieks nebūtu ieinteresēts, lai kurators vai producents uzzina par viņu ne tikai dzīvē, piemēram, festivālā, bet arī caur mājaslapu… es nezinu. Man riebjas meklēt caur trīs atsevišķām sadaļām, lai tiktu pie vajadzīgā.

Karu: Man nav tik stipras emocijas par mājaslapām, bet es piekrītu – es kā cilvēks respektēju interneta neizmantošanu, visu cieņu, bet kā kurators – ne pārāk. Ja, meklējot māksliniekus, ieraudzīju, ka kādam mājaslapa dizainēta kā 2006. gadā, es gāju pie nākamās. Īpaši ja mājaslapas bija grūti izmantojamas. Ja neglītas – ir ok, bet, ja grūti izmantot, šķiet, ka mākslinieks nevēlas sadarboties.

Alberts: Man labāku iespaidu sniedz tas, ja mājaslapas nav vispār, nekā, ja tā ir slikta. Es nepiekrītu tam, ka tas rada iespaidu, ka mākslinieks negrib, lai ar viņu sadarbojas. Liekas, tā ir mākslinieka brīva izvēle, ka viņš zina savu vietu un vērtību. Ja kāds vēlēsies viņu atrast, tad viņam ir jāatrod – jālasa recenzijas, lai uzzinātu, kas tas ir par cilvēku. Es respektēju, ka daudziem var nepatikt veidot mājaslapas. Es arī nedomāju, ka māksliniekiem tas obligāti būtu jādara, jo bieži vien mājaslapas ir kā mākslinieka portfolio, un cilvēki varbūt negrib, lai viņus vērtē pēc tā, kas viņi bija agrāk. Bet es piekrītu Karu, ka no 2006. gadā veidotas mājalapas acis sāp un pazūd vēlme sastrādāties.

Estere: Izvēloties savus kandidātus no garā saraksta, izlasīju aprakstiņus un gāju uz mājaslapām, jo daudzus no tiem nezināju. Ja man nepatīk mājaslapa, tad nebūs nekas labs. Tā kā man nav iespēja satikt viņus dzīvē, tas ir pirmais iespaids par mākslinieku, tāpēc tas ir svarīgi. Tāpat kā es ar saviem draugiem runāju par vēlēšanām – ja partijas mājaslapa ir briesmīga un neko nevar saprast, man arī pati partija nepatīk. Tām, kurām viss bija ļoti forši uzrakstīts, veidojās lielāka uzticēšanās.

Projekts “Apvērsums” (Nr. EEZ/2021/1/15) tapis Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta 2014. – 2021. gada perioda programmas “Vietējā attīstība, nabadzības mazināšana un kultūras sadarbība” konkursa “Atbalsts profesionālās mākslas un kultūras produktu radīšanai bērnu un jauniešu auditorijai” ietvaros. Projekta kopējās attiecināmās izmaksas ir 249 635,00 EUR, no kurām 212 189,75 EUR sedz Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta, bet 37 445,25 EUR valsts budžeta līdzfinansējums. Projekta mērķis ir veicināt jauniešu iesaisti sabiedrībai nozīmīgu jautājumu risināšanā un līdzdalību pilsētas kultūras dzīvē.
Strādājam kopā iekļaujošai un konkurētspējīgai Eiropai! Vairāk: eeagrants.lv

    



Atpakaļ