Vadlīnijas pieejamības veicināšanai skatuves mākslā un kultūrā
Noslēdzot Latvijas Jaunā teātra institūta skatuves mākslas darbnīcu ciklu “Paplašinātā pieeja laikmetīgajai skatuves mākslai”, sadarbībā ar ekspertiem izstrādātas vadlīnijas pieejamības veicināšanai skatuves mākslā un kultūrā.
Cilvēkiem ar dažāda veida invaliditātēm un kustību traucējumiem diemžēl teju vai katrs kultūras notikums vai iestādes apmeklējums Latvijā rada neērtības, visbiežāk atduroties pret divām problēmām: materiāltehniskās infrastruktūras neesamību un paša satura nepieejamību (pielāgojumu trūkums konkrētajām vajadzībām, fiziskajiem ierobežojumiem un dzīvesveidam). Nodarbību cikla, kas pulcēja 44 kultūras nozares profesionāļus, mērķis bija risināt šos jautājumus un kopā ar starptautiskiem un vietējiem ekspertiem izstrādāt praktiskas vadlīnijas tam, kā mākslas un kultūras notikumus padarīt atvērtus un pieejamus plašākam cilvēku lokam, primāri domājot un iekļaujot personas ar kustību, redzes, dzirdes un garīga rakstura traucējumiem.
Vadlīnijas veidotas kā praktiski sperami soļi, tās rakstītas viegli uztveramā valodā un ilustrētas ar vairākiem piemēriem. Vadlīniju autori – pieejamības eksperts Normunds Pīlips, nedzirdīgo kultūras eksperte Inese Immure un iekļaušanas eksperte Lība Bērziņa – snieguši gan ieskatu pamatprincipos, kam jāpievērš uzmanība, organizējot iekļaujošus pasākumus, gan arī bagātīgu klāstu resursu, kuros padziļināt savas zināšanas.
“Pieejamības veicināšana skatuves mākslā un kultūrā” – LJTI un ekspertu izveidotās vadlīnijas (PDF)
Lība Bērziņa: “Kad es biju Londonā, es uzgāju bukletiņu, kur bija visi pilsētā esošie kultūras pasākumi. Manas acis iepletās, kad ieraudzīju, cik plašs ir piedāvājums tieši cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti. Teju pie katra notikuma bija vairāki simboli, kas norādīja, ka pasākums ir pieejams, piemēram, cilvēkiem ar kustību traucējumiem, redzes traucējumiem u.c. Šādos brīžos es jūtos kā pilnvērtīgs cilvēks. Ka man atkal nav jāzvana, jāmeklē un jādomā, kur tieku un kur ne. Man liekas tikai normāli, ka es varu izvēlēties no pasākumu klāsta atbilstoši savām interesēm, nevis atkal to, kur es tīri fiziski tieku tiekšā.”
Inese Immure: “Kultūras dzīves notikumi ir manas dzīves daļa, lai gan tos nevaru baudīt pilnā mērā, jo joprojām jāsaskaras ar pieejamības trūkumu. Latvijā tikai dažas izrādes ir titrētas latviešu valodā, pārējos teātros jācenšas sēdēt tuvu skatuvei un lasīt no lūpām. Kinoteātros latviešu filmām subtitrus nemēdz piedāvāt. Kāpēc?! “Pilsēta pie upes” bija latgaliešu valodā, bet subtitri latviešu valodā – redz, var taču, ja grib. Muzejus un galerijas apmeklēju nedzirdīgo grupā ar gidu un zīmju valodas tulku. Laiks arī šajā jomā arvien vairāk iekļaut jaunās tehnoloģijas!”
Normunds Pīlips: “Man patīk apmeklēt kultūras pasākumus, taču tos apmeklēju tikai kopā ar kādu. Pavadonis man palīdz orientēties nepazīstamā vietā starp daudziem cilvēkiem, kur doties, pastāsta, kas ir redzams telpā un pašā performancē, palīdz vāji apgaismotās telpās atrast brīvo vietu. Tādēļ šādi pasākumi man saistās ar nepatīkamu sajūtu, ka savam tuviniekam nedodu iespēju atpūsties, bet gan rūpēties par mani. Patiesībā šo var novērst ar gudru apgaismojumu, kontrasta krāsām, austiņās piedāvātu papildu audio skaidrojumu un citiem palīdzošiem elementiem. Ceru, ka tie tiks ieviesti arī te, Latvijā…”
Projekts “Paplašinātā pieeja laikmetīgajai skatuves mākslai” tiek līdzfinansēts Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros.
Atpakaļ