Intervija raidījumā “Zaļgalvis”: Deivids Vēbers-Krebs iestudē “Apklušanu”



Vides raidījuma “Zaļgalvis” 32. epizodē Rvīns Varde dodas mežā meklēt dabas skaņas, viņam pievienojas beļģu režisors Deivids Vēbers-Krebs, kurš iestudē izrādi “Apklušana”. Tā būs skatāma gan Briselē (Kaaitheater), gan Rīgā (festivālā “Homo Novus”). Deivids, radot izrādi, tikās ar trim latviešu māksliniekiem – Jāni Balodi, Kati Krolli un Intu Balodi – un mēģināja saprast, vai cilvēka radītais piesārņojums lēnām apklusina dabu. Raidījums, kas tapis sadarbībā ar “Satori”, skatāms Latvijas Televīzijā vai VFS mājaslapā, bet zemāk lasiet sarunas fragmentu starp Deividu un Rvīnu.

Deivids: Kad es klausos, man ir jābūt klusam. Tāpat kā tagad, šajā mežā – ja mēs patiešām ļoti gribam sadzirdēt dzīvniekus, mums ir jāapstājas un jāpaliek šeit kādu brīdi, un tad varbūt kaut kas notiks.

Rvīns: Ko apklušana patiesībā nozīmē? Es nezinu.
Deivids: Tu nezini?

Rvīns: Es nezinu.
Deivids: Man tas nozīmē procesu, kurā es aizvien dziļāk un dziļāk ieeju klusumā. Man likās ļoti interesanti šo domu īstenot teātrī, jo tas iesaista skatītāju. Man bija iestudējums “Šovakar jāizslēdz gaismas!”, tajā norise bija sekojoša – telpa bija kā studija, kurā atradās 78 skatītāji. Katram no viņiem rokās bija gaismas slēdzis. Un tas, ko es lūdzu darīt, katram izslēgt viņa spuldzīti, lai nokļūtu pilnīgā tumsā. Stāsta ideja faktiski tika izskaidrota līdzīgi Zemes stundai, kas bija ļoti populāra ap divtūkstošajiem gadiem. Toreiz tikām aicināti uz stundu izslēgt apgaismojumu, tādējādi kopīgi taupot enerģiju un pārejot uz nulles enerģijas patēriņu klimata pārmaiņu kontekstā. Es īstenoju šo ideju teātrī, lai redzētu, kā cilvēki reaģē, kad viņiem prasa kaut ko tik vienkāršu. Bieži vien tas prasīja patiešām ilgu laiku, jo, iedodot cilvēkiem šādu instrumentu, viņi uzvedas kā bērni. Cilvēki mēģināja sabotēt sistēmu, un mums bieži izrādē pagāja trīs stundas, līdz mēs ieguvām pilnīgu tumsu.

Rvīns: Pastāsti par “Apklušanu”!
Deivids: “Apklušana” ir teātra iestudējums, kurā, vienkāršiem vārdiem runājot, tiek atskaņotas dabas skaņas. Sākumā šis ieraksts tiek atskaņots skaļāk, tad, skaņu pakāpeniski reducējot, vienubrīd saprotat, ka jūs, skatītājs, jau valdāt pār šo performanci. Protams, apklušanai ir sava veida atsauce uz izmiršanu, uz to, ka daba kļūst arvien klusāka. Varbūt zini jēdzienu “antropocēns”. Ideja ir tāda, ka cilvēki tik krasi mainījuši pasauli, ka jebkura uz planētas esošā dabas sastāvdaļa, vairs nav vienkārši daba. Tas vienmēr ir cilvēks, kurš to ir ietekmējis. Tā ir mūsu ietekme uz planētu.

Rvīns: Kādēļ tu vispār par to domā?
Deivids: Manā valstī, Beļģijā, tika veikts eksperiments, kā rezultātā tika pierādīts, ka nav iespējams atrast nevienu vietu, kurā nedzirdētu cilvēku radītas skaņas. Jā, mums ir meži, bet tiem ļoti tuvu vienmēr atrodas ielas un lielceļi.

Rvīns: Pastāsti par savu ieceri Rīgā! Kas tieši tas būs?
Deivids: Rīgā strādāju ar trim latviešu māksliniekiem. Pirms mūsu pirmās tikšanās lūdzu viņiem padomāt par kādu stāstu apklušanas kontekstā, iepriekš nesakot, ka iestudējuma tēma ir klimata pārmaiņas. Es tiešām šajā uzdevumā devu viņiem iespēju brīvai interpretācijai. Un viņi visi trīs stāstīja stāstus no personīgās pieredzes, kāds šis process varētu būt, nekoncentrējoties uz globālo dabas bojāejas tēmu.

Rvīns: Tātad tie ir vairāk vietēja mēroga personīgi stāsti, nekā globālā propaganda vai tamlīdzīgi.
Deivids: Jā, tieši tā. Jo šobrīd klimata pārmaiņu tēma ir tik ļoti klātesoša it visur, ka, protams, daudzi mākslinieki to izmanto kā iespēju. Neesmu pārliecināts, vai šis būtu pareizais veids.

Rvīns: Divos teikumos – kāpēc tas ir nepieciešams?
Deivids: Varbūt tas ir veids, kā nonākt atpakaļ pie dabiskās kopā būšanas. Mēs vairs kopīgi nekomunicējam, mēs kopīgi neklusējam. Šis kopīgais mirklis mani ļoti interesē. Vēlos, lai sabiedrība tā vietā, lai vienmēr radītu vairāk, drīzāk neradītu neko.

Rvīns: Vai arī radītu mazāk.
Deivids: Vai arī tā.

Rvīns: Vai visi jūsu darbi ir saistīti ar klimata pārmaiņām un tamlīdzīgām tēmām?
Deivids: Es domāju, ka jā, jo kādreiz biju ļoti ieinteresēts sublīmajā pieredzē. Ar sublīmo pieredzi es domāju pieredzi, kur vienlaikus gan izjūtu bailes, gan jūtos fascinēts. Un es konstatēju, ka tagad pasaulē, kurā dzīvojam, radīt ko tādu mākslā nav produktīvi. Esmu vairāk ieinteresēts radīt situācijas, kurās svarīga ir tās norise. Piemēram, es radīju izrādi, kurā uz skatuves atrodas seši dejotāji un ēzelis. Izrādei bija izveidota horeogrāfija uz skatuves, bet ēzelis nebija dresēts. Varēja notikt jebkas. Viņš varēja nolemt, ka viņam nav interesanti, ka cilvēki viņu neinteresē. Viņš varēja stūrī nokārtoties, viņš vispār varēja būt neieinteresēts šajā visā. Performancē cilvēki pārvietojās pa skatuvi, un dažreiz ēzelis bija ieinteresēts un sekoja cilvēkiem. Un tad notika brīnums – saikne starp cilvēkiem un dzīvnieku, kad viņš tiešām cilvēkus saprot, šī savstarpēja saikne tika nodibināta. Un tajā brīdī, kad ēzelis sekoja cilvēkiem, skatītāji smējās. Un, kad tie smējās, ēzelis pagrieza galvu uz viņu pusi, un tas visu izjauca. Mani ļoti interesēja moments, kad dzīvnieks skatījās atpakaļ uz zālē esošajiem cilvēkiem. Jūs kā skatītāji sagaidāt, ka kļūstat daļa no pasākuma. Visi skatītāji tanī brīdī bija kopā ar dzīvnieku.

“ACT: māksla, klimats un pārmaiņas” ir Eiropas līmeņa sadarbības projekts, kura uzmanības centrā ir ekoloģija, klimats un sociālās pārmaiņas. Klimata krīzes, masveida izmiršanas un augošas nevienlīdzības laikā projekta partneri strādā kopā ar māksliniekiem, zinātniekiem un aktīvistiem, lai meklētu cerību, apvienotu plašu globālo perspektīvu ar specifiskām lokālajām iespējām un aicinātu rīkoties. “ACT” tīklojumā darbojas 10 partneri no 10 Eiropas valstīm. Papildu info: artclimatetransition.eu

 



Atpakaļ